Auzu veidi un to klasifikācija

Auzu veidi

Ziemas auzas

Gluži kā ziemas kviešiem, arī ziemas auzām ir nepieciešams iziet vernalizācijas (jarovizācijas) procesu- pārciest aukstuma  periodu, pēc kura augs var uzziedēt. Auzām, salīdzinot ar kviešiem , tas ir uz pusi īsāks laiks- 20 līdz 25 dienas. Tās tiek uzskatītas par efektīvajām dienām, kas nodrošina piesātinātu vernalizācijas procesu. Ja sēšana ir aizkavējusies un nav pārciests nepieciešamais aukstuma periods, tas var izraisīt arī vēlāku auga ziedēšanas sākumu.

Ziemas auzas parasti tiek sētas sākot no septembra vidus līdz pat oktobrim, bet raža vākta augustā (Ziemeļu Hempšīrā, Anglijā). Bieži vien, ziemas auzas tiek sētas tieši oktobra sākumā, kad ir noslēgusies ziemas kviešu sēja, kaut gan no laukiem, kas apsēti augusta vidū, ir iespējams iegūt augstāku ražu. Līdzīgi kā ar citiem graudaugiem, agrākai sējai ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Agrs sējas laiks var izsaukt lielāku iespējamību saslimt ar tādām slimībām kā miltrasa, it īpaši ja augs ir biezs. Tas arī var palielināt iespēju uz auga oktobrī un novembrī savairoties laputīm, kad tās vēl ir aktīvas un var pārnēsāt citas vīrusslimības. Sabiezinātas, agri sētas augu rindas veido labāku vidi dažādu slimību un kaitēkļu izplatībai, kā arī pāragrai auga attīstībai. To var kontrolēt, izvēloties zemāku izsējas normu.

Priekšrocība auga ātrākai attīstībai ir tā, ka labi attīstītam augam ir laba sakņu sistēma, kas palīdz pārciest pārāk lielu aukstumu. Augs ar labu sakņu sistēmu arī vieglāk pārcietīs barības vielu, kā magnēzija trūkumu, kas ir raksturīgs aukstām ziemām. 

Kopsavilkumā 

• Sēšanas laiks rudenī: No septembra vidus līdz novembrim. 
• Vēlamais sēšanas laiks: No septembra vidus līdz oktobra vidum. 
• Agrākas sējas priekšrocības un trūkumi:  
  • Augstāks ražas potenciāls un lielāka aukstumizturība; 
  • Lielāka ieņēmība pret slimībām un kaitēkļiem, risks sakrist veldrē.

Vasaras auzas

Salīdzinot ar ziemas, vasaras auzām pilnīgai ziedēšanai un graudu attīstībai nav nepieciešams pārciest aukstuma periodu (vernalizācijas procesu). Tās var tikt sētas tad, kad ir piemēroti apstākļi un augsne vairs nav sasalusi. Auzu augšanas laiks svārstās no 150 līdz pat 180 dienām, kas ir atkarīgs no esošajiem klimatiskajiem apstākļiem. Vasaras auzas var tikt sētas pat ļoti agri pavasarī- līdz ko zeme ir atlaidusies un ir pietiekami sausa, lai varētu veikt zemes apstrādi. Agra sēja palīdz sēklām uzņemt vēl augsnē esošo mitrumu. Straujāka auga attīstība sākas pie 3 – 5^oC temperatūras, kas norāda uz aukstuma nepanesību, ko var izraisīt pārāk agra sēja.

Auzu klasifikācija

Sējas auzas (Avena sativa L.)

Sējas auzas ir vissvarīgākās no kultivētajām auzām. Visām šķirnēm ir raksturīga pīķveidīga forma ar vienādmalu zariem, kas izplūst uz āru. Daudzas no šķirnēm ir bez akotiem, bet tām šķirnēm, kurām tomēr akoti ir raksturīgi, tas izveidojas tikai pirmajam ziedam. Auzas sēklapvalks var būt baltā, pelēkā, dzeltenā vai pat melnā krāsā. 

Bizantijas auzas (Avena byzantina)

Daudzas no svarīgākajām ziemas un vasaras auzu šķirnēm pieder tieši pie Bizantijas auzām. Tam raksturīgs divu ziedu cieša sakļaušanās pie vārpas pamatnes, kurus atdala kāts. Ir sēklapvalks un vāji izteikti akoti. Kāts parasti ir slaids, stāvs ar sarkanīgu nokrāsu. Skara veidojas maza, šaura ar relatīvi maz graudaizmetņiem. Bizantijas auzu šķirnes pārsvarā tiek audzētas Amerikas dienvidu daļā. Kā arī tuvējos Austrumos un Austrumu centrālajā daļā. 

Kailgraudu auzas (Avena nuda L.)

Šai sugai raksturīgi graudi, kuriem kulšanas procesā, gluži kā kviešu graudiem,  viegli atdalās sēklapvalki. Izcelsmes vieta šīm auzām ir Centrālā um Austrumu Āzija. Ir ieviestas vairākas šāda tipa šķirnes, bet pagaidām tās tiek audzētas nelielos apjomos.