Barības vielu nozīme eļļas rapša augšanā un eļļas ražošanā
Eļļas saturs eļļas rapsī ir atkarīgs no sēklu skaita pākstī, pākstīm uz auga un augu skaita uz konkrēto platību. Lai iegūtu labas kvalitātes kultūraugu ar vēlamo eļļas saturu, ir jāpalielina fotosintēzes aktivitāte, ko veicina pareiza un sabalansēta augu mēslošana, kas ietver visus nepieciešamos barības elementus.
Slāpeklis
Slāpeklim rapša attīstībā ir izšķiroša funkcija, jo tas ir klātesošs hlorofilā, hromosomās un arī fermentos. Tā ir neskaitāmu savienojumu sastāvdaļa, kas izskaidro tā galveno lomu rapša augšanā un attīstībā. Jebkurš agrs slāpekļa trūkums kavē augšanu un samazina rapša potenciālo ražu, pazemina lapu indeksu un saīsina veģetācijas ilgumu.
Eļļas rapsim ir nepieciešams daudz slāpekļa, tomēr vairāk nekā puse no uzņemtā slāpekļa atgriežas augsnē. Slāpekļa deficīts samazinās ne tikai ražu, bet arī augu olbaltumvielu saturu. Savukārt, pārmērīgs slāpekļa saturs var samazināt kvalitāti: pazemināt eļļas saturu un palielināt glikozinolātu saturu, īpaši, ja netiek ierobežota sēra izmantošana mēslošanā.
Fosfors
Eļļas rapsim kā augam, kam nepieciešams daudz fosfora, jāabsorbē 90 kg P2O5 uz 3,5 t/ha ražas. Fosforam ir svarīga loma enerģijas pārnesē augā, un tāpēc tas ir visvairāk nepieciešams, notiekot straujai attīstībai, atsākoties veģetācijai pavasarī. Agrīnās augšanas stadijās tas veicina sakņu attīstību, kas ir svarīgi arī citu barības vielu efektīvai uzņemšanai. Tā ir svarīga sastāvdaļa nukleotīdiem, nukleīnskābēm un fosfolipīdiem un uztur šūnu struktūru un veicina sakņu attīstību, agrīnu ziedēšanu un nogatavināšanos.
Ir svarīgi, lai jau eļļas rapša sēklām tiktu piegādāts pietiekams daudzums fosfora, lai palielinātu sēklu eļļu un olbaltumvielu saturu.Visjutīgākā fāze, kas var radīt neatgriezenisku kaitējumu fosfora trūkuma gadījumā ir agrīnā stadijā, rudenī, kad fosfors ir būtisks sakņu attīstībai. Pēc ražas novākšanas sēklās koncentrējas no 60 līdz 80% fosfora.
Kālijs
Eļļas rapsis laika posmā no veģetācijas sākuma pavasarī līdz ziedēšanai spēcīgi absorbē kāliju - līdz pat 400 kg/ha. Kālijs ir barības viela ar vislielāko momentāno plūsmu, kad augs dienā var absorbēt vairāk kā 12–15 kg/ha. Pat ja sezonas beigās 90% kālija atgriežas atpakaļ, augsnei jāspēj apmierināt šo ievērojamo vajadzību.
Kālijs palīdz nodrošināt izturību augu šūnu sieniņās un palīdz palielināt lapotni un lapu hlorofila saturu, kavējot lapu novecošanos, tādējādi palīdzot notikt fotosintēzei auga lapotnē. Kālijs ir iesaistīts vairāku enzīmu aktivizēšanā, kas kontrolē proteīnu veidošanos, ogļhidrātu metabolismu, transpiraciju un asimilātu ražošanu un pārvietošanu.
Tā kā potašs nodrošina izturību augu šūnu sieniņās, defekts var būt viens no agrīnās uzturēšanās iemesliem. Barības vielu agrīna uzņemšana un ierobežota pārvietošana augsnes augšdaļām un sēklām var būtiski ietekmēt ražu eļļas augu sēklās.
Tā kā kālijs nodrošina izturību augu šūnu sieniņās, defekts var būt viens no agrīnās veldres iemesliem. Veldre un ierobežota barības vielu pārvietošanās auga augšējām daļām un sēklām var būtiski ietekmēt ražu un eļļas saturu augu sēklās.
Kālijam ir būtiska nozīme augu slimību rezistencei, iespējams, vislielākā no visiem barības elementiem. Tas ir fermentu aktivitātes regulators, tāpēc tas ir iesaistīts gandrīz visās šūnu funkcijās, kas ietekmē slimību izplatību. No vairāk nekā 200 literatūras rakstiem par kālija nozīmi augu veselībā, 70% ir minēts, ka tas uzlabo augu veselību.
Magnijs
Bieži novārtā atstāto barības vielu – magniju - eļļas rapsis patērē ievērojamos daudzumos (80 kg/ha). Mēslošana ar magniju bieži tiek realizēta netieši – lietojot kalcija-magnija kondicionētāju slāpekļa mēslojumā vai kopā ar sēra mēslojumu. Tāpat arī augsnes mēdz saturēt pietiekami daudz magnija, tomēr ir jāpārliecinās par tā pieejamību augiem.
Šī barības viela veicina sabalansētu eļļas rapša barošanu. Lielākajai daļai augu kopējā nepieciešamība pēc magnija ir jānodrošina īsā laika periodā, līdz ziedēšanas sākumam, tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai šajā periodā kultūraugam būtu pieejams pietiekams daudzums magnija, vai nu granulēto mēslošanas līdzekļu veidā, vai augam to nodrošinot caur ārpussakņu mēslojumu- to izsmidzinot caur lapām.
Sērs
Sērs ir īsts sekundārā makroelementa piemērs, kam ir „galvenā” loma eļļas rapša barošanā. Sēra patēriņš eļļa rapsī ir nepārtraukts. Tas ir olbaltumvielu sastāvā, tādēļ, tā deficīta rezultātā, tika kavēta olbaltumvielu sintezēšanās. Tā kā olbaltumvielas atrodas hloroplastu sastāvā, augiem, kuriem trūkst sēra, ir bālākas lapas.
Visvairāk sēru augs uzņem atsākoties veģetācijai pavasarī līdz pat veģetācijas cikla beigām kopā ar slāpekli. Neapšaubāmi mēslošanas ar sēru ir jāveic pavasarī, galvenokārt apvienojumā ar slāpekļa minerālmēsliem.
Sakarā ar slāpekļa un sēra galveno lomu olbaltumvielu sintēzē, pastāv cieša saikne starp abu barības vielu uzņemšanu augā. Augsts slāpekļa saturs var izraisīt sēra trūkumu, ja sēra nodrošinājums nav pietiekams, un pretēji, slāpekļa uzņemšanas efektivitāte ir uzlabojusies ar pienācīgu sēra saturu.
Bors
Bors ir svarīgs barības elements eļļas rapsim un visas krustziežu dzimtas kultūraugiem, kam ir salīdzinoši augsta bora nepieciešamība. Tam ir izšķiroša nozīme šūnu sieniņu biosintēzes, ogļhidrātu un olbaltumvielu metabolismā, šūnu dalīšanās un šūnu pagarināšanās procesos, iesaistoties sakņu un dzinumu attīstībā. Tā nodrošinājumam var būt izšķiroša nozīme auga augšanas laikā rudenī un attīstoties stublājam pavasarī. Tas ir vajadzīgs arī ziedputekšņu stadijā un attīstoties rapša sēklām pākstenī. Bors ir vienīgā barības viela, kas, ja trūkst barības, paātrina fizioloģiskos procesus, nevis samazina tos.
Boram arī ir svarīga loma augu dabiskā aizsardzības mehānisma veidošanā pret slimību patogēniem.
Uz lauka, bora trūkums augos izpaužas caur gaišāk zaļām, dzeltenīgām lapām, kurām piemīt sarkanīga nokrāsa ap lapu malām. Nopietns bora trūkums var izraisīt rapša stublaja vertikālo plaisu pie pamatnes.
Mangāns
Mangāns augā ir iesaistīts dažādu enzīmu procesu aktivācijā, it īpaši fotosintēzes un olbaltumvielu sintēzes procesā. Tas ir iesaistīts arī ogļhidrātu vielmaiņas un lipīdu sintēzē; tāpēc augiem, kuriem ir nepietiekams mangāna saturs, iespējams, ir mazāks eļļas saturs un zemāks ražības līmenis.
Tāpat kā boram, arī mangānam piemīt dabiska spēja veidot aizsardzības mehānismus pret dažādu slimību izplatību.
Lai nodrošinātu efektīvu mangāna uzņemšanu, augiem ir nepieciešama laba augsne; tādēļ pieejamība var tikt samazināta uz vieglās, smilšainās augsnēs. Uzņemšana tiek vēl vairāk samazināta augsnē ar augstu pH līmeni un tajās, kurās ir augsts organiskās vielas saturs Šādos gadījumos ārpussakņu mēslojums to izsmidzinot caur lapām būs visefektīvākais, lai varētu novērst mangāna deficītu.
