Mieži: agronomijas principi

Augkopības pamatmērķis ir pārvērst fotosintētiski aktīvo starojumu (FAR) par sausnu, ko var izmantot kā pārtikas vielu, dzīvnieku barību vai izejvielu enerģijas ražošanai. Pastāv klasiska lineāra sakarība starp gaismas uztveršanu un kopējo no miežiem iegūtās sausnas daudzumu. Ir arī zināms, ka pašlaik audzēto miežu šķirņu ražas indekss ir apmēram 50%, t. i., 50% kopējās sausnas tiek pārvērsti graudu ražā.

Šīs vienkāršās sakarības ir mūsu miežu audzēšanas agronomijas principu veidošanas pamatā. Lai uztvertu starojumu, ir jāizveido pietiekami liela lapotne (ne pārāk liela), kurai ir veselīgas zaļas lapas, kas spēj uztvert 90% pienākošā FAR. Lapotnei ir jāsaglabājas zaļai un veselīgai visu graudu veidošanās laiku. Tādēļ ir divi skaidri mērķi:

1. lapotnes veidošana – pēc iespējas ātrāk izveidot pareizā lieluma lapotni;
2. lapotnes saglabāšanas ilgums – uzturēt lapotnes lielumu un veselību līdz ražas novākšanai.

Miežu lapotnes veidošana

Pirms detalizētas agronomijas stratēģijas izstrādes ir svarīgi saprast, kādi ir galvenie mērķi augstas ražas un kvalitātes sasniegšanai. Tie apkopoti tabulā zemāk:

Lapotnes veidošana sākas ar pareizu sēklu izsēšanu, lai sasniegtu plānoto pavasara augu populāciju. Izsējas daudzumu nosaka pēc dīgtspējas procentiem, sējas apstākļiem, datuma un paredzamajiem lauka zudumiem. Kad tā ir noteikta, jāpārbauda augsnes pH un barības vielu saturs un, ja nepieciešams, jāveic koriģējošas darbības. Ja augsnes pH nav optimālajā 6–6,5 diapazonā, mijiedarbības dēļ dažas barības vielas tiek uzņemtas mazāk. Ja noteiktu barības vielu trūkst, tās ir jāpievada ar mēslojumu un lapu mikroelementiem saskaņā ar auga apsaimniekošanas programmu.

Augam attīstoties, kad ir izveidotas divas/trīs lapas, tas sāk izmantot barības vielas no augsnes, it īpaši fosforu un slāpekli. Mangāns un cinks ir svarīgi mikroelementi un augiem to bieži trūkst. Pirmajās 50–60 aktīvās augšanas dienās veidojas ražas potenciāls ar visiem svarīgajiem ražas komponentiem – lapu skaitu, vārpu skaitu un graudu aizmetņiem vārpā. Temperatūra un mitrums ietekmē agrīnu veidošanos. Ja ziemas miežu sēja ir novēlota, paildzinās lapas veidošanās laiks (filohrons), tas palēnina lapotnes attīstību. Šajā posmā var izmantot barības vielas, jo īpaši slāpekli un fosforu, lai paātrinātu augšanu un palielinātu lapu izmērus.

Pēc sākotnējās izveides fāzes atsevišķie augi pāriet cerošanas fāzē un turpina veidot lapas. Tas palielina lapu laukuma indeksu (zaļo lapu laukums : augsnes laukums), kas nozīmē gaismu uztverošās lapotnes veidošanos. Cerošana agronomijā ir ļoti nozīmīga, jo tas ir veids, kā viens miežu augs var kompensēt mazu augu skaitu. 

Cerošanas fāze

Maksimālais izveidoto ceru skaits ir noteikts ģenētiski, tomēr to reālo skaitu var ietekmēt sezonas laikapstākļi, dienas garums, sēšanas datums, augu populācija un barības vielas. Mitruma vai barības vielu deficīta apstākļos ceru pumpuri neattīstās un augi veido maz ceru. Optimālos apstākļos tā ir tiekšanās pēc gaismas, ko lapotne aizsedz, tā apstādinot cerošanu.

Augšanas stadija, kas ir sasniegta, cerošanai beidzoties, dažādām šķirnēm var atšķirties, bet zemas populācijas apstākļos tā var turpināties līdz vēlākām augšanas stadijām. Ne visi ceri veido auglīgas galotnes. Ceru novecošana sākas pēc galvenā dzinuma uzziedēšanas, jo jaunās vārpiņas un ziedi konkurē savā starpā. Ceru dzīvildze ir atkarīga no augam pieejamo barības vielu, gaismas un ūdens daudzuma. 

Izdzīvojušie ceri, kam nav aizmetušās vārpas, darbojas kā augošo graudu barības vielu un ogļhidrātu avots. Izdzīvojušo ceru skaits, kas veido graudus, ir atkarīgs no šķirnes, sezonas laikapstākļiem un augu apsaimniekošanas.

Nobeiguma attīstības stadija

Šajā fāzē augi piedzīvo vernalizāciju kombinācijā ar dienas garumu (fotoperiodu), lai augu attīstība pārietu nākamajā veidošanās stadijā, ko sauc par lielās augšanas fāzi. Atsevišķi stiebri sāk stiepties, veidojot lapotni, kuras lapu laukums ir sešas reizes lielāks nekā augsnes laukums (GAI 6). Šī perioda laikā ir vislielākā nepieciešamība pēc barības vielām, kas ir jāapmierina, lietojot mēslojumu un mikroelementus. Barības vielu pārvaldības plānā ir jāiekļauj dažādi mēslojuma un lapu mikroelementu lietojuma veidi, lai sasniegtu vislabāko barības vielu lietošanas efektivitāti uz produkcijas vienību. Lapotnes veidošanās ir beigusies, kad ir atvērusies pēdējā lapa jeb karoglapa, un tad visi agronomiskie apsvērumi ir jāvērš uz to, lai nodrošinātu šīs lapotnes izdzīvošanu un tā būtu barības vielu asimilācijas avots graudu (tos dažkārt salīdzina ar izlietni) piepildīšanai, lai veidotu galīgo ražu un kvalitāti.

Lapotnes saglabāšanas ilgums

Galīgo ražu ietekmē dažādi faktori, kas nosaka graudu skaitu no m², tostarp laikapstākļi, slimības un svarīgas augu barības vielas. Tomēr šie graudi izveidosies tikai tad, ja stiebri nodrošinās ar ogļhidrātiem, kas veidojas lapotnes augšanas laikā, un zaļās lapas būs fotosintētiski efektīvas graudu veidošanās laikā. Miežiem svarīgi ir arī veseli akoti, kas būtiski veicina fotosintēzi graudu veidošanās laikā.

Hlorofils ir ļoti svarīgs zaļo lapu (tātad arī fotosintēzes) komponents, kur slāpeklis un magnijs ir tā galvenās sastāvdaļas. Nepietiekama fotosintēze pirmajās divās vai trijās graudu augšanas nedēļās mazina šūnu skaitu un potenciālo katra grauda svaru. Slāpekļa trūkums karoglapā var izraisīt graudu aizmetņu bojāeju. Graudu veidošanās ir atkarīga gan no “izlietnes” (t. i., visiem graudiem vārpā), gan no “avota” (t. i., fotosintēzes materiāliem un rezervēm) kapacitātes. Ja “avots” neapmierina “izlietni”, piemēram, vēla sausuma vai slimību dēļ, graudi būs nepietiekami izveidojušies un pēc ienākšanās var izskatīties sažuvuši. Grauda veidošanās procesā notiek rezervju pārvietošanās no stublāja uz graudu, tam ir nepieciešama enerģija, kuru nodrošina ATF – ar fosforu bagātas molekulas.

Agronomijas principu kontrolsaraksts:

• Izveidot labi strukturētu augsni/dobi, lai ļautu radīt plašu un efektīvu sakņu sistēmu un nodrošinātu optimālu augsnes barības vielu piegādi.
• Pareizas pH vērtības, kas ietekmē barības vielu piegādi augsnei.
• Lietot makroelementus un mikroelementus (īpaši slāpekli, kāliju, fosforu, mangānu, cinku un varu), lai veicinātu agrīnu un ātru augu augšanu un attīstību.
• Izveidot uzturvielu pārvaldības plānu, lai nodrošinātu augu prasības, kuras neapmierina augsnes piegāde, vēršot uzmanību uz normām un termiņiem lapotnes veidošanās laikā.
• Izmantot barības vielas augiem piemērotā veidā, lai nodrošinātu labu uzturvielu uzņemšanas efektivitāti. Novērot augus attīstībā, lai nepieļautu trūkumus, kas varētu kavēt lapotnes ilgtspēju un graudu skaita veidošanos.
• Pievērst uzmanību galapatērētājam nepieciešamās graudu kvalitātes sasniegšanai un atbilstoši pārvaldīt augu barošanas programmu.
• Izmantot Yara rīkus un pakalpojumus, lai pārvaldītu uzturvielu plānu un palielinātu rentabilitāti.