Zemeņu agronomiskie principi

Zemeņu augšanas prasības

Ir dažādas zemeņu šķirnes, tostarp tādas, kas ir labi pielāgojušās ziemas aukstumam un pavasara salam, vai vasaras karstumam un sausumam. Šķirnes arī ļoti atšķiras atkarībā no to vajadzības izturēt aukstuma periodu, kā arī ziedēšanas laika un nogatavošanās perioda ilguma. Lielākoties zemeņu audzēšana notiek mērenā un Vidusjūras klimatā, starp platuma grādiem 28⁰ un 60⁰, vidējā vasaras vidus temperatūrā 15-30⁰ C.

Zemenēm ir nepieciešama vienmērīga ūdens piegāde. Vissvarīgāk to ir nodrošināt sakotnējās augšanas un ogu veidošanās fāzēs (no ziedlapiņu nobiršanas līdz ogas nobriešanai), pretējā gadījumā samazināsies lapu lielums, fotosintēzes ātrums un ogu raža. Tomēr, lai palielinātu ziedu skaitu un ogu veidošanos,  frigo stādiem  var radīt ūdens stresu. Tas iespējams vēlākā ziedēšanas posmā, samazinot augu apūdeņošanu. Savukārt pārāk daudz ūdens noved pie tā, ka veidojas nepareizas formas ogas.

Ļoti augsta temperatūra var negatīvi ietekmēt augšanu un kaitēt fotosintēzei un augu ražībai. Temperatūra, kas pārsniedz 25⁰ C, var samazināt ogu daudzumu, kas veidojas no viena stāda, kopējo sausnas (TSS) līmeni un vienlaicīgi paātrināt ogu veidošanos. Augsta temperatūra var arī samazināt ogu izmēru un izraisīt kaitējumu audiem, radot mīkstumu un bojājumus ogas augļapvalkā.

Augu apputeksnēšanu lielākoties veic tādi kukaiņi kā bites un kamenes, kas arvien vairāk tiek izmantotas tuneļos audzētiem kultūraugiem, šī procesa nodrošināšanai. Slikta apputeksnēšana, īpaši auksti laikapstākļi vai gadījumi, kad augiem trūkst bors vai ir konstatēts kaitējums, ko izraisījušas augstas vai zemas temperatūras, kukaiņi vai slimības, var radīt nepareizas formas ogas. Šī nepareizo ogu veidošanās ir saistīta ar ierobežotu auksīna pieejamību. Tomēr, lai gan auksīnus var izmantot kultūraugiem, lai novērstu šos efektus, to lietošana var negatīvi ietekmēt augļu nogatavošanās procesu.

Zemeņu augšanas stadijas

Zemenes ir daudzgadīgi augi, kuru augšējās daļas sezonas beigās atmirst. Tomēr komerciālu iemeslu dēļ, tās bieži tiek audzētas kā viengadīgi augi. Augu centrālais kāts balsta lapas, saknes, stolonus un ziedkopas - 1.attēls - un tipiskās augšanas stadijas ir ilustrētas 2. attēlā. Augu attīstību regulē vides faktori - jo īpaši fotoperiods un temperatūra.

Saknes lielākoties veidojas pavasarī un rudenī, kad temperatūra ir vēsa. Tās attīstās no vainaga pamatnes un 50-90% no visām saknēm atrodas augsnes augšējā daļā – 10 līdz 15 cm dziļumā. Ūdeni un barības vielas uzņem barotājsaknes, kas eksistē tikai dažas dienas vai nedēļas un tiek pastāvīgi nomainītas. Primārās saknes tiek izmantotas, lai vainagam piegādātu ūdeni un barības vielas, un parasti tās dzīvo vairāk nekā vienu sezonu. Sakņu biomasa samazinās augļu veidošanās laikā, bet atkal palielinās rudenī pirms aukstuma perioda iestāšanās.

Lapas veidojas visu sezonu, bet galvenokārt apstākļos, kad diena ir garāka par nakti. Tomēr lapu veidošanās beidzas, ja temperatūra noslīd zem 0° C vai pārsniedz 30° C. Katras lapas pamatnē ir palīgpumpurs, kas, atkarībā no apstākļiem, vai nu ražo sānu vainagus ar ziedkopām, vai stolonus (stīgas). Stīgas veidojas no pamatpumpuriem, bet ziedkopas - no sānu vainagu terminālajiem pumpuriem. Ziedi veidojas, ja apstākļi nav labvēlīgi stīgošanai. Pirmā uz stīgas izveidojusies oga nobriedīs vispirms, un arī pārējās, atkarībā no tā, kādā secībā būs izveidojušās, tādā arī pakāpeniski nobriedīs.

Stīgas veido meitasaugus, kas paši var tālāk attīstīt augus. Šie meitasaugi parasti ir pašpietiekami un patstāvīgi spēj dzīvot pēc 2-3 nedēļām. Lielākā daļa komerciālo zemeņu šķirņu ir vai nu īsās, vai neitrālās dienas augi (3. attēls).

Subtropiskajos audzēšanas apstākļos labāka produkcija iegūstama no stādāmā materiāla, kas audzēts vēsos klimatiskajos apstākļos, salīdzinot ar to, kas audzēts lokāli. Pilnīgi sacietējuši izturīgāko šķirņu vainagi var izdzīvot temperatūrā līdz -45 ° C. Lai gan zemenes var paciest zemu ziemas temperatūru, sals ziedu veidošanās laikā tos bojā. Dažās valstīs tiek izmantota apūdeņošana, lai nodrošinātu aizsardzību pret salu. Šajā situācijā virszemes apūdeņošanas ūdens, kas tiek izmantots pirms sala, sasalst ap lapu, atbrīvojot siltumu, kas pasargā augu no bojājumiem. Zemenes, kas audzētas zem plastmasas plēves, var paciest salu līdz -50 ° C.

Izturība pret zemu temperatūru atšķiras atkarībā no zemeņu audzēšanas stadijas. Ziedi ir vismazāk izturīgi pret aukstumu. Norādītās temperatūras ir tādas, pie kurām sala dēļ rodas komerciāli zaudējumi (4. tabula).